Monologlar Müzesi “Kuğugölü”

Kas atmiņas paliek mājā? Bērnu klusums, kas tur auga? Pabeigtas vai nepabeigtas atvadas? Vai tā kopīgā mantojuma, no kā mēs nekad nevaram aizbēgt?
Dažreiz mājas ne tikai glabā pagātni, bet pati kļūst par pagātnes daļa.
Iekšpusē notiek klusa cīņa: gadiem ilgi aizslēgtas atvilktnes, atliktās konfrontācijas un prāti, kas cenšas izdzīvot, pārveidojot laiku. Septiņpadsmit gadu ilga promība, ķermeņa iekaltās un nekad neizzūdošās sāpes, mantojums, kas, kā šķiet, varētu tikt iznīcināts ar vienu dokumenta parakstu... Viss tas atrodas aiz vienām un tām pašām durvīm.
Dažreiz durvis tiek atvērtas ne tikai, lai iekļūtu, bet arī, lai nekad vairs neizkļūtu no tām kā tāds pats cilvēks. Neviens patiesībā nevar aizbēgt no savas pagātnes; viņš vienkārši domā, ka ir aizceļojis tālu.
Atgriežoties mājās pēc gadiem, kurus esat pametuši, pirmā lieta, kas jūs sagaida pie durvīm, ir jūsu pašu meli.