Hayat

Hayat, pēc tam, kad viņa tika nogalināta kopā ar savu bērnu, atrodas "Starpposma" valstībā, kur viņa sastopas ar Pandoru, Medūzu un Lamiju. Šīs trīs sievietes, kas agrāk tika sodītas, nosodītas un pārvērstas par monstriem, tūkstošiem gadu garumā ir apguvušas stāstu, kas par tām tika izstāstīts, un, apzināti vai neapzināti, ir kļuvušas par šīs sistēmas pārstāves. Stājoties pretī šo sieviešu tiesas spriedumiem, Hayat pieņem dažādu laiku un dzīvesveidu sieviešu tēlus, lai saskartos ar pretrunīgajām cerībām, kas tiek izvirzītas pret sievietēm. Tomēr, galu galā, viņa apjauš, ka patiesā vara nav vīriešos, bet gan senā varas izpratne, kas pastāv katrā no mums, sākot ar mitoloģiju un beidzot ar ikdienas valodu, ģimeni un reliģiju. Viņa stāsta par to, kā šī varas mehānisms iekļūst cilvēka dzīvē. Atzīstot, ka viņa nevar mainīt pasauli, Hayat atgādina, ka sievišķība ir liela iespēja, lai cilvēce mācītos nevis valdīt, bet gan radīt, nevis īpašumā, bet gan atrast vietu citiem. Un beidzot, viņa vērš savu skatienu no mitoloģiskajām figūrām uz skatītājiem, jo stāsti, kas uztur "Starpposma" valstību, nepaliks tikai uz skatuves – tie atgriezīsies mājās kopā ar mums, kad izrāde beigsies.

Cik dažādi veidi, kā sieviete var dzīvot nepareizi? Ja viņa klusē, viņa ir neuzmanāma; ja runā, viņa ir pārāk pārliecināta; ja mīlestība, viņa ir atkarīga; ja pamet, viņa ir nepatiesa; ja zina, viņa ir pārliecināta; ja nezina, viņa ir neizglītota; ja vēlas, viņa ir nevēlīga; ja atsakās, viņa ir fanātiska... Vispirms mēs uzrakstījām viņu stāstus. Pēc tam mēs tiem noticējām. Un beidzot mēs vēlējāmies, lai sievietes atbilstu šiem stāstiem. Tagad "Starpības" malā četras sievietes stāv pretī viena otrai; viena jau ir nogalināta, bet neviens neatceras, kā tika nogalinātas trīs no tām. Šoreiz dzīve neapstāsies tikai pie stāstu klausīšanās. Jo tagad ir skaidrs: ellē ir šī pasaule, kur mēs nespējam izveidot to paradīzi, ko varam būvēt.