Süleymaniye mošeja – “Labestības grāmata”

Stāstītājs:
“Sūleimanijas mošejas pagalmā Ramadāna laikā parādījās noslēpumaina tradīcija: ‘Labestības piezīmes.’ Neviens nezināja, kurš tās bija pielicis.”

Stāstītājs:
“Kādu dienu ziņkārīga meitene vārdā Elif pastaigājoties pagalmā atrada piezīmi.”

Elif (lasītāja):
“‘Šodien dari kādu mazu labestību kādam. Jo labestība ir dāvana, kas tiek dalīta, nevis dota.’”

Stāstītājs:
“Elif sāka domāt… Pat maza labestība varētu izgaismot kāda cilvēka dienu.”

Stāstītājs:
“Pēc kāda laika viņa ieraudzīja vecu onkuli, kurš nesa smagus maisus. Viņa steidzās palīgā.”

Vecais onkulis (mīļi):
“Meitiņ, tu šodien esi mana Ramadāna svētība.”

Stāstītājs:
“Nākamajā dienā pagalmā bija vēl viena jauna piezīme:
‘Tas, kurš dara labestību, vairo savu gaismu.’”

Stāstītājs:
“Saka, ka, ja Ramadānā pastaigās pa Sūleimanijas pagalmu, tu joprojām vari atrast tās piezīmes kādā stūrī…”